1.1. Kurš likums ir piemērojams laulāto mantu attiecībām? Kādi kritēriji/noteikumi tiek izmantoti, lai noteiktu piemērojamos tiesību aktus? Kuras starptautiskās konvencijas ir jāievēro dažādās valstīs?

Laulāto mantiskās attiecības nosaka tās valsts likumdošana, kuras valstspiederīgie ir abi laulātie. Ja laulātie ir dažādu valstu valstspiederīgie, viņu īpašuma tiesības regulē tās valsts likumdošana, kurā ir viņu kopīgā dzīvesvieta. Ja laulātie nav ne vienas valsts valstspiederīgie, ne arī viņiem ir kopīga dzīvesvieta, tad tiek piemērota tās valsts likumdošana, kurā viņiem pēdējoreiz ir bijusi kopīga dzīvesvieta. Ja likumdošana nevar tikt piemērota balstoties uz šiem noteikumiem, tiek piemērota Horvātijas likumdošana (Starptautisko privāto tiesību likuma 36. pants, Private International Law Act).

Piemērojamajai likumdošanai laulāto līgumiskajām mantiskajām attiecībām ir jābūt tai pašai, kas nosaka likumiskās mantiskās attiecībās šī līguma parakstīšanas brīdī.

Horvātijas Republika nav parakstījusi Hāgas 1978. gada Konvenciju par tiesībām, kas piemērojamas laulāto īpašuma režīmam.

Divpusējas konvencijas par starptautisko juridisko palīdzību laulāto mantisko attiecību tiesību normu kolīziju gadījumos ir parakstītas ar Čehijas Republiku, Ungāriju, Mongoliju, Poliju, Krievijas Federāciju un Slovākijas Republiku (papildus informāciju meklēt http://www.mprh.hr/bilateralna-suradnja-01).

1.2. Vai laulātajiem ir iespēja izvēlēties piemērojamo likumu? Ja jā, tad kādi principi reglamentē šo izvēli (piemēram, likumi, oficiālās prasības, atpakaļejošais spēks)?

Horvātijas likumdošana kā tāda neļauj izvēlēties piemērojamo likumdošanu, tādēļ, ja abi laulātie ir Horvātijas valstspiederīgie, šāda izvēle nav iespējama. Taču, ja viens no laulātajiem ir citas valsts valstspiederīgais, un viņu mantiskās attiecības regulējošais likums (likums, kas bija spēkā līguma noslēgšanas brīdī) šādu izvēli pieļauj, laulātie var izvēlēties piemērojamo likumdošanu (Starptautisko privāto tiesību likuma 37.pants, Private International Law Act), ja sekas nebūs pretrunā ar Horvātijas Republikas Konstitūciju (Starptautisko privāto tiesību likuma 4.pants, Private International Law Act).

2.1. Lūdzu, aprakstiet vispārējus principus: Kādas mantas ir laulāto mantas kopības daļa? Kādas mantas ir laulāto atsevišķā īpašuma daļa?

Balstoties uz Horvātijas likumdošanu, laulātajiem ir kopīga manta un šķirta manta (Ģimenes likuma 35.pants, Family Act). Kopīga manta ir viss īpašums, ko laulātie strādājot ir nopelnījuši laulību laikā, kā arī peļņa, ko šis īpašums ir nesis (Ģimenes likuma 36.pants, Family Act).

Manta, kas pieder kādam no laulātajiem, laulību slēgšanas brīdī, paliek viņa vai viņas šķirta manta. Šķirta manta ir arī īpašums, kuru laulātais ieguvis laulības laikā mantošanas ceļā vai kā dāvinājumu.

2.2. Vai ir kādi juridiski pieņēmumi, kas attiecināmi uz mantu sadali?

Pēc likuma laulātie ir vienlīdzīgi kopīgās mantas īpašnieki, ja vien nav ticis noslēgts līgums, kas paredz citādas viņu mantiskās attiecības.

2.3. Vai laulātiem jāizveido laulāto mantu reģistrs? Ja jā, tad kad un kādā veidā?

Horvātijas likumdošana neprasa sastādīt mantas inventarizācijas sarakstu.

2.4. Kurš ir atbildīgs par mantas administrēšanu? Kurš ir tiesīgs rīkoties ar mantu? Vai viens laulātais drīkst rīkoties ar mantu/pārvaldīt to patstāvīgi vai ir nepieciešams saņemt otra laulātā piekrišanu (piemēram, gadījumos, kad ir nepieciešams rīkoties ar laulāto mājokli)? Ja piekrišanas nav, kā tas ietekmē uz darījuma spēkā esamību un piešķir saistošu spēku pret trešajām personām?

Kā norādīts 2.1. punktā, laulātajiem var piederēt šķirta manta un kopīga manta. Škirto mantu pārvalda tāpat kā personīgo mantu. Kopīgās mantas pārvaldībā tiek veikts nošķīrums starp parasto pārvaldību un īpašo pārvaldību. Parastajai pārvaldībai (tēriņi uztura iegādei, apsaimniekošanas izdevumi un mantas izmantošana ikdienas vajadzībām) pietiek ar viena laulātā rīcību, jo otra laulātā piekrišana tiek pieņemta automātiski. Savukārt nekustamā īpašuma vai kustamās mantas īpašajai pārvaldībai (lietas pielietošanas mērķa maiņa, lieli remontdarbi, pārdošana, ieķīlāšana, utt.), kuras veikšanai nepieciešams norādīt īpašnieka vārdu, vajadzīga abu laulāto kopīgas gribas paušana, vai arī otra laulātā rakstiska, notariāli apliecināta, piekrišana. Ja laulātais neuzrāda otra laulātā rakstisku piekrišanu, tas neietekmēs, labticīgi darbojošamies, trešās puses tiesības un pienākumus (Ģimenes likuma 37.pants, Family Act).

2.5. Vai viena laulātā likumīgi darījumi ir saistoši otrām laulātajam?

Pienākumi un saistības, kuras uzņēmies viens no laulātajiem pirms laulībām, kā arī tās, kuras šis laulātais laulību laikā uzņēmies individuāli un kuras nav saistītas ar ikdienas ģimenes vajadzību nodrošināšanu, otram laulātajam nav saistošas (Ģimenes likuma 43.pants, Family Act).

2.6. Kurš ir atbildīgs par parādiem, kas radušies laulības laikā? Kādu īpašumu var izmantot kreditori savu prasījumu apmierināšanai?

Abi laulātie ir atbildīgi par parādsaistībām, kuras viens no laulātajiem uzņēmies ģimenes ikdienas vajadzību nodrošināšanai, kā arī par tām, kas izriet no mantas kopības. Par šīm saistībām abi laulātie solidāri atbild gan ar savu atsevišķo gan kopīgo mantu (Ģimenes likuma 44.pants, Family Act).

3.1. Kurus noteikumus var mainīt ar līgumu un kurus nē? Kādi ir laulāto mantisko attiecību režīmi?

Laulātie var noslēgt laulību līgumu, kas regulē viņu mantiskās attiecības gan uz esošo, gan nākotnē iespējamo mantu (Ģimenes likuma 40.pants, Family Act).

Laulātie var noteikt savas mantiskās attiecības autonomi savās pašu interesēs, norādot, kura viņu manta kļūs par kopīgās mantas daļu un kura paliks viņa paša šķirta manta (Ģimenes likuma 36.pants, Family Act). Dažos gadījumos, piemēram, attiecībā uz īpašuma pārvaldi vai dalīšanu, jāņem vērā Likums par īpašuma tiesībām un citām mantiskajām attiecībām (Ownership and Other Property Rights Act).

Ģimenes likums (Family Act) neregulē laulību līgumus, tādējādi pieļaujot jebkāda veida līgumu, kas nav pretrunā ar spēkā esošajiem likumiem. Pastāv ierobežojumi attiecībā uz ārvalstu likumu piemērošanu, jo laulību līgums nevar balstīties uz mantisko attiecību režīmu, ko nosaka citas valsts likums (Ģimenes likuma 42.pants, Family Act), ja abi laulātie ir Horvātijas valstspiederīgie. Ja viens no laulātajiem ir citas valsts valstspiederīgais, tiek piemērotas Starptautisko privāto tiesību likuma normas (Private International Law Act) (skat. 1.2..).

3.2. Kādas ir oficiālās prasības un ar ko es varu sazināties?

Laulību līgums jāslēdz rakstiski, to apstiprinot ar notariāli apliecinātiem abu laulāto parakstiem (Ģimenes likuma 40.panta, Family Act).

3.3. Kad var noslēgt līgumu, un kad tas stāsies spēkā?

Laulību līgumu var slēgt pirms laulībām vai laulību laikā.

3.4. Vai laulātie drīkst grozīt spēkā esošo līgumu? Ja jā, tad ar kādiem nosacījumiem?

Laulātie var mainīt esošo laulību līgumu vai noslēgt jaunu jebkurā laikā, ja vien tiek ievēroti iepriekš minētie priekšnoteikumi.

Horvātijas likumdošana neuzliek par pienākumu laulību līgumu reģistrēt.

5.1. Kā īpašumtiesības (lietu tiesības) tiek sadalītas?

Abi laulātie ir tiesīgi celt tiesā prasību par mantas sadali pēc laulību šķiršanas vai laulību laikā. Laulātie var vienoties par kopīgās mantas sadali. Strīdus gadījumā par mantas sadali lemj tiesa, vadoties pēc Civillikuma normām. Ja vien laulātie nav vienojušies savādāk, kopīgā manta tiek sadalīta vienlīdzīgi. Nekustamo īpašumu, kas veido daļu no kopīgās mantas, var sadalīt ekvivalentos (gadījumos, kad ir vairāki nekustāmie īpašumi), zemes gabalu var pārdalīt ģeometriski, īpašumu pārdot un sadalīt iegūtos līdzekļus, apmaksāt un/vai nodrošināt dzīvošanas tiesību. Kustamais īpašums, kas veido daļu no kopīgās mantas, var tikt sadalīts ekvivalentos (gadījumā, ja ir vairāki kustamie īpašumi), var tikt pārdots un iegūtie līdzekļi sadalīti, vai arī var tikts atlīdzināts naudā vai graudā.

5.2. Kurš ir atbildīgs par esošajiem parādiem pēc laulības šķiršanas/šķirtas dzīves uzsākšanas?

Laulāto atbildību attiecībā uz parādu atdošanu pēc šķiršanās regulē tie paši noteikumi, kas aprakstīti 2.6. punktā.

Ja laulību līgums nenosaka savādāk, pārdzīvojušais laulātais var prasīt kopīgās mantas pārdali mantošanas procesā, ko kārto notārs, un tādā gadījumā šis īpašums neveido mantojuma daļu.

Pārdalot kopīgu mantu, pārdzīvojušais laulātais mantos aizgājēja mantu (gadījumos, kad nav atstāts testaments) atbilstoši mantinieku šķirai. Atbilstoši pirmajai mantinieku šķirai pārdzīvojušais laulātais manto tādu pat daļu no aizgājēja mantas kā viņa bērni (Mantošanas likuma 9.pants, Inheritance Act). Ja aizgājējam bērnu nav, viņa/viņas laulātais un vecāki manto vienādas mantas daļas (pusi manto laulātais, otru pusi vecāki). Ja aizgājēja vecāki nav dzīvi, pārdzīvojušais laulātais manto visu mantu (Mantošanas likuma 11.pants, Inheritance Act).

Ne.

Balstoties uz Ģimenes likumu, ārpuslaulības savienība ir savienība starp neprecētu sievieti un neprecētu vīrieti un ilgst vismaz trīs gadus, jeb mazāk, ja šai savienībā dzimis bērns (Ģimenes likuma 11.pants, Family Act).

Horvātijas likumdošana neļauj reģistrēt ārpuslaulību savienību. Tiesa lemj katrā gadījumā atsevišķi vai ārpuslaulību savienība atbilst visiem priekšnoteikumiem.

Tās pašas normas, kuras attiecas uz laulātajiem un kuras nosaka Ģimenes likums, attiecas arī uz ārpuslaulības savienību starp vīrieti un sievieti, ievērojot Ģimenes likuma 3.pantā minētos priekšnoteikumus.

Horvātijas Republikā viendzimuma savienību regulē Likums par dzīves partnerattiecībām (Life partnership Act). Šis likums nosaka, ka dzīves partnerība ir kompetentā iestādē reģistrēta ģimenes savienība starp divām viena dzimuma personām (Likuma par dzīves partnerattiecībām 2. pants, Life partnership Act). Viendzimuma partnerattiecības var pastāvēt arī kā neformāla, nereģistrēta partnerība, ja vien ievēroti šādi priekšnoteikumi: partnerattiecības pastāv jau vairāk kā trīs gadus un jau no to sākuma ir ievēroti citi priekšnoteikumi, kas apliecina partnerattiecību likumību (Likuma par dzīves partnerattiecībām 3. pants, Life partnership Act). Reģistrēto un nereģistrēto partnerattiecību pušu mantiskās attiecības nosaka vai nu mantas kopība vai mantas šķirtība (skat.2.1.).

Likums par viendzimuma savienību (Same-Sex Unions Act) regulē īpašuma jautājumu (11. līdz 20.pants), līdzīgi kā normas par laulāto mantiskajām attiecībām, ko nosaka Ģimenes likums (Family Act).

Runājot par kopīgās mantas parastu sadali no viena partnera puses, tiek uzskatīts, ka otrs partneris tam piekritis, ja vien netiek pierādīts pretējais. Piekrišanas neesamība neietekmē bona fide trešās puses tiesības un pienākumus.

Mantiskās attiecības starp partneriem var tikt regulētas ar līgumu, kurš attiecas uz viņu esošo un nākotnē iegūstamo mantu. Šāds līgums jāslēdz rakstiski un jāapstiprina ar abu partneru apliecinātiem parakstiem. Horvātijas likums neparedz likuma izvēli.

Horvātijas likumdošana neparedz viendzimuma savienības reģistrēšanu, tādējādi pusēm jāpierāda savas tiesības, balstoties uz procedūru, kas izriet no viendzimuma savienības.

Saskaņā ar vispārējām jurisdikcijas normām, Horvātijas tiesām ir starptautiska piekritība gadījumos, kad atbildētāja dzīvesvieta ir Horvātijas Republika (Starptautisko privāto tiesību likuma 46.panta 1.punkts, Private International Law Act).

Horvātijas tiesām ir arī starptautiska piekritība strīdos par laulāto mantu, ja atbildētājs nedzīvo Horvātijas Republikā, bet uzsākot tiesvedību prasītāja pagaidus vai patstāvīgā dzīves vieta ir Horvātija (Starptautisko privāto tiesību likuma 59.panta 1.punkts, Private International Law Act).

Ja lielākā laulāto mantas daļa atrodas Horvātijas Republikā un atlikusī mantas daļa atrodas ārvalstīs, tiesa var lemt par mantu, kas atrodas ārvalstīs tikai tad, ja tā lemj par Horvātijas Republikā esošo mantu un tikai tad, ja atbildētājs tam piekrīt (Starptautisko privāto tiesību likuma 59.panta 2.punkts, Private International Law Act).

Tomēr Horvātijas tiesām ir ekskluzīva jurisdikcija strīdos par nekustamā īpašuma pārdošanu, ja šis īpašums atrodas Horvātijas Republikas teritorijā (Starptautisko privāto tiesību likuma 56.pants, Private International Law Act).

Laulātie var vienoties par ārvalstu tiesas izmantošanu tikai gadījumā, ja viens no viņiem ir citas valsts valstspiederīgais un risināmais jautājums nav ekskluzīvā Horvātijas tiesas kompetencē.

Laulātie var vienoties par vēršanos kādā no Horvātijas tiesām, ja vismaz viens no viņiem ir Horvātijas valstspiederīgais (Starptautisko privāto tiesību likuma 49.panta 2.punkts, Private International Law Act).